Pazudušā dēla atgriešanās ir Rembranta glezna, kuras pamatā ir Ermitāžā izstādītās Jaunās Derības līdzības par pazudušo dēlu sižetu. Tajā attēlota līdzības pēdējā epizode, kad pazudušais dēls atgriežas mājās, “un, vēl tālu esot, tēvs viņu ieraudzīja un apžēlojās; un, skrienot, krita viņam uz kakla un noskūpstīja viņu,” un viņa vecākais taisnīgais brālis, kurš palika kopā ar tēvu, “sadusmojās un negribēja ienākt.”

"Pazudušā dēla atgriešanās" ir viena no slavenajām holandiešu mākslinieka Rembranta gleznām. Šeit ir īss apraksts:

"Pazudušā dēla atgriešanās":

Sižets:

Filmas pamatā ir Bībeles līdzība par Pazudušo dēlu no Lūkas evaņģēlija. Ainā attēlots brīdis, kad pazudušais dēls, pārdzīvojis visas grūtības, atgriežas mājās pie tēva, kurš viņu sagaida atplestām rokām.

Emocionālais dziļums:

Rembrandts koncentrējas uz tēmas emocionālajiem aspektiem. Pazudušā dēla seja parāda grēku nožēlu, nogurumu un pazemību, bet tēvs izstaro līdzjūtību un mīlestību.

Gaisma un ēna:

Rembrantam raksturīgā gaismas un ēnas spēle izmantota, lai uzsvērtu mirkļa dramatismu. Gaisma tiek fokusēta uz pazudušā dēla seju un tēva rokām, radot fokusa punktu.

Dziļa simbolika:

Gleznai ir dziļa reliģiska un morāla simbolika, kas iemieso piedošanas, žēlsirdības un mīlestības principus.

Uztriepes tehnika:

Rembrandts izmanto otas triepiena tehniku, kas piešķir gleznai tekstūru un izteiksmi.

Pabeigšana:

"Pazudinātā dēla atgriešanās" ir darbs, kurā Rembrandts meistarīgi nodod varoņu jūtas un emocijas, kā arī Bībeles stāsta dziļo morālo nozīmi. Glezna tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem 17. gadsimta mākslas šedevriem un izcilu Rembranta darbu.