Pāvila attēls 1635. gada gleznā ir kanonisks. Kāpēc Rembrants pievēršas apustuļa Pāvila tēlam, ko viņš gribēja pateikt saviem laikabiedriem, pēcnācējiem? Atbilde jāmeklē Svētā apustuļa Pāvila vēstulēs – tieši šis viņa darbs guļ uz galda abās gleznās, par ko liecina pildspalva rokā: svētais tiek rādīts rakstot savas vēstules.

Rembranta "Apustulis Pāvils cietumā" detalizēti atspoguļo daudzas darba raksturīgās iezīmes. Rembrandts patiešām bija dziļās psiholoģijas un cilvēka dvēseles izpētes meistars. Šajā attēlā viņš, šķiet, mēģina nodot ne tikai Pāvila fizisko nogurumu, bet arī viņa iekšējo pasauli, viņa garīgos pārdzīvojumus.

Sveces apgaismojums, kas rada siltu mirdzumu ierobežotā telpā, un dziļa tumša fona izmantošana uzsver mirkļa intimitāti un fokusē uzmanību uz apustuļa seju. Acīmredzot Rembrandts centās uzsvērt Pāvila garīgo diženumu, viņa iekšējo kundzību un cīņu ar tumsu.

Jūsu apraksts lieliski atspoguļo arī Pāvila izskata pretrunas: fizisko vājumu, nogurumu un vienlaikus iekšējo spēku, dvēseles vieglumu. Tā ir raksturīga daudziem Rembranta darbiem, kuri tiecās pēc reālisma cilvēka dabas attēlojumā un vienlaikus uzsvēra garīgo dziļumu.