Sēnas skats Vlaminkam bija pazīstams. Visu savu jaunību viņš dzīvoja upes krastā Čatū netālu no Parīzes. Savos ainavu darbos viņš daudzas reizes iemūžināja Sēnu.

Moriss de Vlaminks dzimis 1876. gada 4. aprīlī Parīzē mūziķu ģimenē – vijolnieka, kurš nācis no Flandrijas, un pianista, kurš dzimis Lotringā. 1878. gadā viņš kopā ar vecākiem pārcēlās uz Le Vezine (Ildefransas) pilsētu. Le Vezinet atrodas 15 km uz rietumiem no Parīzes, Sēnas upes līkumā. Moriss mācījās vijoles spēli sava tēva, mūziķa-skolotāja, vadībā. Viņš bija iesaistīts riteņbraukšanā.

Kopš 17 gadu vecuma Vlaminks sāka regulāras glezniecības nodarbības vietējā mākslinieka Anrī Rīgalona darbnīcā, kas atrodas Čatū salā [6]).

Pagrieziena punkts Vlaminka biogrāfijā bija nejauša iepazīšanās ar Andrē Derainu Parīzes piepilsētas vilcienā. Drīz pēc atvaļināšanās no militārā dienesta Vlaminks kopā ar Derainu īrēja studiju Čatū, blakus Alfonsa Fournesa mājai. Šīs mājas restorānā 30 gadus iepriekš notika Kloda Monē, Alfrēda Sislija, Edgara Degā un Ogista Renuāra tikšanās.

Draudzīgās attiecības starp Vlaminku un Derainu ilga visu mūžu, tomēr ar 15 gadu pauzi, kas beidzās ar izlīgumu 1942. gadā. Moriss de Vlaminks aprakstīja viņu iepazīšanās apstākļus tekstā, kas publicēts sakarā ar izstādes atklāšanu Bing galerijā Parīzē (1947. gada martā):

1900. gada jūlijā, būdams 15 dienu atvaļinājumā no militārā dienesta, es braucu ar vilcienu Čatū–Parīze. Nodalījumā es atklāju sevi aci pret aci ar Andrē Derainu. Mēs nekad iepriekš nebijām krustojušies un pazinām viens otru tikai pēc izskata. Derains bija klāt velosacīkstēs, kurās es piedalījos. Ne reizi vien viņš varēja redzēt mani ar vijoli vai krāsu kasti zem rokas.

Tolaik Derainam bija tikai divdesmit gadu. Viņš bija garš, garkājains puisis mētelī un mīkstā cepurē, kas neskaidri atgādināja kādu Fransuā Viljonu. Es iesaucos, ar neizskaidrojamām dusmām skatoties viņa sejā: "Drīz būs jūsu kārta uzvilkt zābakus!" "Tikai nākamgad," viņš atbildēja, nedaudz apstulbis. Tajā vakarā mēs satikāmies uz platformas un atsākām sarunu. Rezultātā mēs nolēmām strādāt kopā. <…> No mūsu darbnīcas logiem varēja redzēt Šatu pilsētu, krastā pietauvotās liellaivas, baznīcas smaili, zirgus un dārzniekus, kas šķērsoja tiltu, lai piegādātu burkānus un rāceņus. Mums tā bija “Chatou skola”, kas deva pirmos impulsus kustībai, kas vēlāk kļuva pazīstama kā fovisms. Fovisms nebija izgudrojums, bet gan īpaša attieksme, esības veids. Īpašs rīcības, domāšanas, elpošanas veids. Bieži, kad Derains ieradās atvaļinājumā, mēs agri no rīta devāmies ārā meklēt motīvu gar Sēnu. Mēs nogājām divdesmit līdz trīsdesmit kilometrus, un mūsu entuziasms bija nepārspējams.[7]